Dievbijība
Svētajos Rakstos Jeremijas 5:21-24 mēs lasām:
"Klausies jel, tu
negudrā tauta, bez prāta, kam ir acis, bet kas neredz, kam ir ausis,
bet kas tomēr nedzird!
22 Mani jūs negribat bīties un Manā priekšā
bijībā zemoties, saka Tas Kungs, tā priekšā, kas licis
smiltis jūrai par paliekamu robežu, ko tā nepārkāps; lai
gan tās viļņi plosās, tie tomēr nekā nespēj,
lai gan tie krāc, tie tomēr neiet pāri robežai.
23 Šai tautai ir ietiepīga un nepakļāvīga sirds; tie ir
atkrituši un aizgājuši;
24 tie nekad nav savā sirdī domājuši: bīsimies To Kungu,
mūsu Dievu, kas mums dod lietu, agro un vēlo, katru savā
laikā, kas ļauj ieturēt mums par svētību noliktās
pļaujas laika nedēļas!
Ja es jums jautātu:”Kas ir viens no vislielākajiem trūkumiem
modernam cilvēkam?”- ko jūs atbildētu? Dažs no jums varbūt
atbildētu “laiks”. Jā,- pat, ar visiem modernākajiem
elektroniskajiem saziņas un sadzīves tehnikas uzlabojumiem, kas it
kā palīdz mums ieekonomēt savu dārgo laiku, mēs
tomēr atzīstam, ka mums pietrūkst laika izdarīt visu, ko
vēlamies. Cits teiktu “nauda”, cits atkal- “miers mums
pietrūkst.”Atbildes varētu būt tieši tik pat dažādas,
kā cilvēki, kas šīs atbildes sniedz.
Šodienas Dieva Vārdi norāda uz trūkumu, kas manāms ne
tikai pasaulē, bet lielā mērā arī Kristīgajā
Baznīcā, proti,- tas ir Dievbijības trūkums. Īstas,
patiesas Dievbijības trūkums.
Pirmajos Jeremijas grāmatas pantos Jeremija raksta par to, ko
viņš no Dieva saņēmis:
„"Klausies jel, tu
negudrā tauta, bez prāta, kam ir acis, bet kas neredz, kam ir ausis,
bet kas tomēr nedzird! Mani
jūs negribat bīties un Manā priekšā bijībā
zemoties, saka Tas Kungs,
Dievbijības trūkums kļuvis par lielu problēmu mūsu
sabiedrībā un arī mūsu Baznīcā: tik daudzi jokojas, ņirgājas par
grēku, par Dieva Vārdu, par gaidāmo tiesu! Sāpīgi bija
to piedzīvot mūsu nupat notikušajā Sinodē
Austrālijā. Ne tikai draudzes, bet pat Baznīcas
vadītāji neņem nopietni Dieva Vārdu- sagroza to,
interpretē un izsmej tos, kas par to ticībā stingri stāv.
Tas tā notiek tāpēc, ka vāja ir saprašana par Dievu un
Viņa Vārdu. Vārdi kā “mīlestība” un
“vienotība” tiek daudz skandināti, bet vārdi bez darbiem, bez to
apliecināšanas dzīvē, ir tukši un lieki.
Patiesi, Dievs IR mīlestība, bet mēs nedrīkstam Dieva
mīlestību skatīt caur savu saprašanu un pēc tam domāt,
ka Dievam vajag attiecīgi
PIELĀGOTIES MŪSU saprašanai
par Viņu.
Lai izprastu Dieva mīlestību, mums vispirms jāizprot Dieva
būtību. Dievs ir SVĒTS. Dievs ir pilnīgi, absolūti
svēts! Viņā nav nekādas netaisnības un
nešķīstības. Dievs nevar melot, Viņš nevar rīkoties
negodīgi un manipulēt. Viņš ir pilnīgs visās
lietās, un Viņš ir SVĒTS.
Svētuma priekšā nekas nešķīsts nevar
pastāvēt. Nešķīstums un svētums nevar tuvoties viens
otram. Lai to labāk saprastu, iedomājieties, ka jums traukā ir
benzīns- degviela, kuru lej mašīnā. Trauks ir atklāts. Tu
tuvojies uguns liesmai, un vienā mirklī uguns aprīs to degvielu,
kas ir atvērtajā traukā.
Grēks padara cilvēku nešķīstu. Grēkā mēs
piedzimstam, un tā Svētajam Dievam mēs nevaram tuvoties paši no
sevis- Viņa svētums mūs vienkārši aprītu.
Tāpēc arī Dievs, mūs mīlēdams, vēlas, lai mēs
varētu Viņam tuvoties, kļūstot tīri no grēka, un
lai ar Viņu dzīvotu mūžīgi. Lai tas varētu notikt,
Dievam bija jāatver ceļu pie Sevis, lai mums būtu šī
pestīšanas iespēja. Tas ceļš ir Jēzus Kristus.
Dievam ir likums, ka bez asins izliešanas nav grēku piedošanas, un
grēka alga ir nāve. Lai samaksātu vai segtu grēka algu,
asins upuris bija nepieciešams. Jo Dievs ir svēts, tāpēc upurim
jābūt pilnīgi svētam.Vienīgais veids, kā
apmierināt Savu likumu un izglābt grēcīgo cilvēku,
bija- Dievam upurēt Savu paša Dēlu. Mūs mīlēdams
Viņš to izdarīja. Jēzus sacīja:
“Jo tik ļoti Dievs pasauli
mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai
neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo
dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē,
lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.
Kas tic Viņam, netiek tiesāts,
bet, kas netic, ir jau spriedumu dabūjis, tāpēc ka nav
ticējis Dieva vienpiedzimušā Dēla Vārdam.“ (Jāņa
3:16-18)
Savā mīlestībā Dievs deva mums savu Dēlu,
izlēja Viņa svētās asinis pie krusta, lai ikviens, kas
Viņam tic, nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību.
Kad ticam uz Jēzu Kristu, tad Viņa asinis mūs
šķīsta no visa grēka, un mēs esam taisnoti Dieva
priekšā. Mums ir legālas tiesības uz Dievu, jo esam
adoptēti Viņa ģimenē. Cena par to bija Kristus asinis pie
krusta. Līdz ar to mēs esam taisni Dieva priekšā. Kristus asinis
mūs šķīsta no visa grēka, un grēka parāds ir
dzēsts.Un tad, kad Dievs uz mums skatās, Viņš redz avu dēlu
vai meitu bez grēka, taisnotu Viņa priekšā.
Tā ir mīlestība. Tā ir Dieva žēlastība,
tāpēc nesamazināsim to,nekad neuzskatīsim to par vieglu! Jo
tā bija drausmīga cena, šausmīgas ciešanas, ko Kristus uz Sevi
uzņēma. Viņš darīja to labprātīgi, MŪS
mīlēdams.
Dievs joprojām aicina KATRU
Savu bērnu uz svētdzīvi un Dievbijību. Kad Dievu
bīstamies, tad esam īstā un pareizā vietā savā
dzīvē. Tad, kad mēs pazemojamies un ticībā
pakļaujam sevi Viņam un Viņa Vārdam, tad esam tur, kur
Dievs patiesi mūs var svētīt.
111,Psalmā 10.pantā mēs lasām:
“Bijība Tā Kunga
priekšā ir visas gudrības sākums. Tas visu labi izjūt un
saprot, kas tā dara. Viņa slava paliek mūžīgi.“
un Salamana pamācības 1:7 un 9:10
“Bijība Tā Kunga priekšā ir
atziņas sākums. Ģeķi nonievā gudrību un
pamācību.“
„Gudrības sākums ir
Tā Kunga bijāšana, un izprast, kas svēts, tā ir
atzīšana.“
Pamats visai gudrībai ir Dievbijība! Dieva godināšana un
bijāšana ir stings pamats cilvēka gudrībai. Cilvēks var
saņemt veselu rindu akadēmisku grādu, un tomēr tanī
pat laikā paliekot garīgs muļķis. Pasaulē ir daudz
profesoru, kuri izglītojuši savu prātu, ieguvuši intelektuālas
informācijas lielos daudzumos, bet, ja sirds nav izglītota un to nav
izgaismojusi Dieva mīlestība, šī profesora iegūtās zināšanas būs
kā ledus gabali. Viņiem interesēs tikai sava karjera un nauda,
viņu sirds neiesils pret līdzcilvēku ciešanām vai viņu
vajadzībām tāpēc, ka Dievu tie atstājuši
novārtā, nebīstās Viņu, Sveša tādiem
cilvēkiem ir pazemošanās Dieva priekšā. Viņu sirds acis ir
kā ar ledus adatu aizdurtas.Tieši tādēļ mūsu latviešu
Baznīca, tāpat arī daudzas citas kristīgās
Baznīcas pasaulē atrodas šodien tik bēdīgā stāvoklī.
Apustulis Pāvis pareizi raksta Vēstulē Romiešiem
pirmajā nodaļā:
“Jo, zinādami Dievu, viņi to nav
turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies, bet savos
spriedumos krituši nīcības gūstā un savā sirds
neprātā iegrimuši tumsā.
Saukdami sevi par gudriem, tie
kļuvuši ģeķi un
apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību pret
iznīcīgam cilvēkam un putniem, lopiem un rāpuļiem
līdzīgiem tēliem.
Tāpēc Dievs viņus
viņu sirds kārībās nodevis izvirtībai, kurā
viņi paši sākuši sagandēt savas miesas, tāpēc ka viņi dievišķo
patiesību apmainījuši pret meliem un sākuši dievināt un
pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju,
kas ir augsti teicams mūžīgi, āmen.“
Šodienas pasaulē ir tik daudz Baznīcu, kas būtībā
nav vairs Baznīcas, bet pārvērstas par laicīgām organizācijām
ar “reliģisku valodu un noskaņu”.
Bet Dievs ir Žēlastība. Viņš dod mums laiku atgriezties.
Mūsu šodienas pārdomu teksts nāk no Pravieša Jeremijas
grāmatas. Dievs lietoja Jeremiju, lai sludinātu Savu Vēsti- lai
modinātu tautu. Lielā mērā Jeremijas vārdi krita uz
tukšām sirdīm. Ausis cilvēkiem bija aizvērtas, acis-
aizlipušas ciet, un sirdis- nocietinātas. Tomēr viņš
sludināja, neraugoties pilnīgi ne uz ko, jo DIEVS bija viņu
aicinājis un izredzējis.
Interesanti , ko Dievs vinam teica un kā šis aicinājums
nāca:
“ Pār mani nāca Tā Kunga
vārds, kas man sacīja:
"Pirms Es tevi radīju
mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes
miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju par pravieti
tautām."
Tad es atbildēju: "Ak, Kungs,
mans Dievs, redzi, es neprotu runāt, jo es esmu vēl jauns!"
Bet Tas Kungs man sacīja:
"Nesaki: es esmu jauns, - jo tev jāiet visur, kurp Es tevi
sūtīšu, un jārunā viss, ko Es tev pavēlēšu.
Nebīsties no viņiem, jo Es
esmu ar tevi un tevi pasargāšu!" saka Tas Kungs.
Un tad Tas Kungs izstiepa Savu roku,
aizskāra manu muti un sacīja: "Redzi, Es lieku Savus vārdus
tavā mutē.
Es šodien tevi ieceļu pār tautām un pār
ķēniņu valstīm - izplēst ar visām saknēm un
izraut, sagraut un izpostīt, tad uzcelt un dēstīt."” (Jeremijas 1:4-10)
Šos Svēto Rakstu vārdus es pieminu, jo ticu, ka šajos vārdos
ir mūsu aicinājums un uzdevums. Šajos vārdos es saklausu savu
paša aicinājumu,ko saņēmu no Dieva, kad man bija 16 gadu. Bet
saredzu, ka tas ir arī mūsu draudzes aicinājums. Es ticu, ka
Dievs mūsu draudzi ir izredzējis īpašam darbam Viņa
Valstībai.Pēc būtības tādam vajadzētu būt
katras kristīgās draudzes aicinājumam- un ne tikai draudžu
locekļiem, bet arī katram mācītājam. Mūsu
uzdevums ir stingri stāvēt uz Viņa Vārda vien! - Būt
priekšzīmīgiem, bezbailīgiem. Mūsu gaismai būs
spīdēt spoži un mūsu sālij būs būt īsti
sālītai!Mūsu uzdevums ir aicināt Baznīcu mosties,
atkratīties no grēka, šķīstīt sevi no visa tā,
kas Dievu negodina. Rādīsim atklātām sejām pasaulei-
ko nozīmē dzīvot un kalpot svētā Dievbijībā.
Kā tas bija Jeremijas laikā, tā arī šodien varam teikt
lielā mērā par mūsu latviešu tautu:
“ Šai tautai ir ietiepīga un
nepakļāvīga sirds; tie ir atkrituši un aizgājuši; tie nekad nav savā sirdī
domājuši: bīsimies To Kungu, mūsu Dievu, kas mums dod lietu,
agro un vēlo, katru savā laikā, kas ļauj ieturēt mums
par svētību noliktās pļaujas laika nedēļas!
Jūsu noziegumi to aizkavēja,
un jūsu grēki laupīja jums svētību.“ (Jer.5:23-25)
Rādīsim visiem cilvēkiem, ka ir tikai viens ceļš, un
tas ir Jēzus Kristus. Zemosimies šodien Dieva priekšā un lūgsim,
lai Viņš mums dod ticību, mīlestību, spēku, drosmi,-
visu, kas mums vajadzīgs, lai Dievs tiktu pagodināts. Lai Dievs Pats
izlej savu Svēto Garu pār mums!
Dzīvosim svētā Dievbijībā!
Prāvests Colvin S.MacPherson