Esmu dzimusi un audzināta skaistajā Vidzemes pilsētā Cēsīs. Cēsu rajons vēl aizvien man ir tuvs, jo Raiskuma pagastā ir manu vecāku saimniecība - kā hobijs ar daudziem mīļiem mājdzīvniekiem un sīklopiem.

Tētis ir ceļubūves inženieris un pārrauga visu Vidzemes reģionu. Māmiņa ir beigusi Mākslas Akadēmiju kā mākslas vēsturniece, ir maģistra grāds pedagoģijā, kā arī Latvijas Universitātes Kristīgo skolotāju pedagoģijas diploms. Ģimenē esam divi bērni, brālis Kārlis ir 4 gadus jaunāks, studējis ekonomiju un dzīvo Rīga.

Abi vecāki ir Cēsu baptistu draudzes locekļi, tētis darbojas draudzes padomē un māmiņa - svētdienas skolā.

Rīdziniece esmu kopš 1996. gada, kad iestājos Latvijas Universitates Teoloģijas fakultātē.

            Dieva aicinājumu un kristīgo izaugsmi sajutu pamazam un kopā ar ģimeni iesaistījos Cēsu baptistu draudzē. Draudze ir maza, bet ar aktīvu sabiedrisko dzīvi un lai to stiprinātu ir izveidota aktīva sadraudzība ar Rīgas Āgenskalna baptistu draudzi.

Manas un vecāku kristības notika Rīgas Āgenskalna baptistu draudzē 1996. gada martā. Man šis bija ļoti īpašs laiks.

            1997. gada julijā stājos laulībā ar savu kursabiedru Raimondu Skrābānu no Jēzus draudzes. Kopš tā mirkļa kļuvu par Rīgas Jēzus draudzes locekli. Padziļinātu izprati par luterāņu lauku draudzēm guvu atbalstot vīra kalpošanu Zaubes un Nītaures draudzēs. Pēc septiņu gadu bagātinošas kopdzīves mūsu dzīves ceļi tomēr šķīras, saglabājot ļoti labas draugu attiecības. Vēlāk atjaunoju arī savas attiecības ar Āgenskalna draudzi.

            Beidzot studijas uzsāku strādat klīniskajā slimnīcā Gaiļezers kā kapelāne. Nostrādātais laiks bija piesātināts un vērtīgs. Tomēr finansiālu apstākļu dēļ biju spiesta pāriet uz labāk apmaksātu darbu personāla atlases jomā firmā Falck Apsargs, gūstot vērtīgu pieredzi darbā ar cilvēkiem. Uzskatu, ka arī šis it kā laicīgajā sfērā nostrādātais laiks bija svētīgs un audzinošs, jo stimulēja manu vēlmi atgriezties pie kalpošanas darba.

Radās vēlme uz laiku pamainīt ierasto sadzīves vidi. Meklējumi drīz vainagojās panākumiem un Dievs mani saveda kopā ar mācītaju Colvinu MacPhersonu, par ko biju bezgala pateicīga. Nobriedusi jaunajam dzīves etapam biju jau agrāk, bet gaidīšanas laiks ievilkās. Arī šis škietamās dīkstaves un neziņas laiks bija svētīgs, jo varēju palīdzēt vecākiem lauku saimniecībā, mācījos gleznot, kā arī apmeklēju ekumēnisko Teze klosteri.

Šobrīd nedaudz satrauc neziņa par gaidāmo, tomēr tik ļoti vēlos iegūt jaunu pieredzi kalpojot svešumā. Kā pirmais un svarīgakais ierodoties Sidnejā man būtu iejusties vidē, uzklausīt draudzes padomes un atseviško vadītāju viedokļus, vēlmes un ieteikumus un kopīgā diskusijā izrunāt draudzes vajadzības un problēmas, noskaidrot, kuras no aktivitātēm būtu vispiemerotakās manām spējām un talantiem, lai uzsāktu kalpošanu.